Šķiet man bija aptuveni 17 gadi. Kādā rokfestivālā Madonas pusē, vieglā alus reibonī, iepazinos ar kādu puisi. Viņš mani “noķēra” ar neparasti tīru un sirsnīgu enerģiju. Tieši tādu, kura mani biedēja visvairāk, jo vienmēr licies, ka tādiem puišiem es nodarīšu pāri. Tā notika arī ar šo. Man tiešām žēl, bet ne par to, šoreiz.. Viņš mani uzaicināja svētceļojumā uz Aglonu. Mani! Melnās drānās tērptu, neticīgu, ar pūderi nopūderētu baltu seju, melnām acīm, ķēdi pie sāniem, nu tādu kārtīgi neticīgu tīni, kura pazudusi sevī, pasaulē un principā neapzināti dara visu, lai sevi iznīcinātu.
Bet es piekritu.. pat nezinu kāpēc. Ar kājām bija jānoiet aptuveni 200 km, soma visu ceļu jānes pašiem, nakšņošana bija skolās un paveicās, ja tur bija dušas. No vecmammas kaimiņa, aizņēmos armijas lielo brezenta somu, pašā apakšā ieliku 3 Pilzenes aliņus, jo nu…. Neticīga, skeptiska, bet nu piedzīvojums taču…Kājas bija lupatās, dzeltenās kedas bija briesmīga pārgājienu apavu izvēle. Soma smaga, berž, bet līdzi vēl bija arī sarkana ģitāra, lai stilīgāk. Detaļas un cilvēkus no mūsu grupas neatceros, tika sirsnīgo grupas vadītāju Mārīti atceros, 1 meiteni no Alūksnes puses un 1 ļoti garu, kalsnu vīrieti, kurš spēja paredzēt laikapstākļus un sarunāt ar “augšu”, lai pārstāj līt un ,protams, manu ceļabiedru. Gājām vairāk kā nedēļu, katru dienu, izdzīvojot visas emociju gammas, no smiekliem līdz klusēšanai vairāku stundu garumā, no dalīšanās ar sajūtām līdz histēriskai raudāšanai Latgales pļavās. Un mēs aizgājām. Paši. Es nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad gāju iekšā cauri Aglonas bazilikas lielajiem teritorijas vārtiem. Kaut kas manī izmainījās tik ļoti. Likās, ka es jūtu spīdam gaismu sevī. Apspīdēto brīdi nedaudz nomāca cilvēku masas un pārgurumus. Atminos, ka virs ieejas pašā baznīcā, ir balkons, kurā vīrieši melnos tērpos, mikrofonos runā ar tūkstošiem cilvēku, svētceļotāju. Tiek aicinātas tikko atnākušās grupas, arī mūsu.. Un te pēkšņi, kāds no grupas pastumj mani uz priekšu un saka: “ Tev jārunā!” Un man iestājas šoks. Un pēkšņi mācītājs man jautā: “Kā Tu jūties?” UN te nu es stāvu- visneticīgākais tīnis ar 3 aliņiem somā, uz balkona kopā ar mācītājiem un saviem ceļabiedriem, manī klausās tūkstošiem cilvēku un viss ko es varu atbildēt ir: “ Esmu pārgurusi un smirdu, vēlos ieiet dušā!” Un pēkšņi viss pūlis sāk smieties. Lieliski, Linda! Lieliski. Mana gadsimta runa, iedvesmas vārdi svētceļotājiem no Aglonas bazilikas balkona.
Aliņus es izmetu pie baznīcas esošajās atkritumu tvertnēs. Sevi apbalvoju ar sudraba rožu kroni gredzena veidā. Aizsūtīju atvainošanās sms mammai, par savu uzvedību, kas viņu tik ļoti sāpināja. Arī Dievu es satiku. Atklāju to, katrā mazajā latgales lauku sētā, kurā mita pa tantiņai, kuras nesa svētceļotājiem ābolus, cienāja ar uzpūteni un siltu pienu un lūdza, lai neņem ļaunā, jo nekā cita nav. Es tolaik nebiju pazīstama ar šādu tīru mīlestību pret dzīvi un cilvēkiem. Nebiju dzirdējusi tik patiesus vārdus no veciem, viediem cilvēkiem, kuros klausoties paliek tik silti, ka sirds veras nemanot un neticīgais tīnis notic Dieva jeb Visuma klātbūtnei šeit uz zemes. Tolaik es vēl nezināju, ka liela manas dzimtas daļa nāk no Latgales. Tagad tā priekš manis vienmēr ir īpaša sajūta- dodies turp. Tur mājas paliek mazākas un cilvēku sirdis lielākas. Tur viensētās var sastapt Dievu. Caur cilvēkiem, caur sevi. Cauri tiem, kas dažkārt ir -pa ceļam- un aicina doties līdzi…
Šodien, atminos šo piedzīvojumu domājot: “Es ceru, ka man kādreiz izdosies kļūt par cilvēku, caur kuru, apmaldījušies ceļinieki vai spītīgi tīņi, spēs sajust Visuma mīlestību… Jo aiz visa stāv mīlestība… “ .Varbūt skan mazliet banāli salkani, bet tieši šī apziņa, palīdz augt un kļūt par labāku instrumentu, par starpnieku, par vienkārši cilvēcīgāku cilvēku.