Ļoti ilgu savas dzīves laiku, esmu pavadījusi pilnīgā bezkontaktā ar sevi. Šķiet dzīvoju prātā, neapzināti darot ļoti daudz, lai sevi iznīcinātu. Kamēr pati dzīvoju savā galvā, ķermenis dzīvoja savu dzīvi, sirds “ iemūrēta drošībā”, jo sevi just bija pārāk sāpīgi. Tikai tagad apzinos, ka mans hobijs bija ciest un aizraušanās- glābējs. Šķita, ka ja sakārtošu visu savu tuvo dzīves, “jo es taču zinu labāk kā viņiem vajag”, ja “ izdziedināšu dzimtu”, tad pati beidzot varēšu baudīt laimi. Mulsinoša bija mana tikšanās ar atklāsmi, ka labākais , ko varu darīt sevis, savas ģimenes un savas dzimtas labā, ir uzņemties atbildību par savu dzīvi, ieņemot savu patieso vietu ģimenes sistēmā- esot par bērnu saviem vecākiem un mammu savam bērnam, sievu vīram, māsu brāļiem un māsai… Un nekā savādāk.. Šobrīd man šķiet, ka tas ir vienīgais ceļš uz autentiskumu- dzīvot dzīvi no savas vietas, pieņemot vecākus tādi kādi tie ir… Iespējams pēc laika, es domāšu savādāk… Esmu pārstājusi no sevis pieprasīt sirmgalvju viedumu, ļauju sev kļūdīties, mācos sevi un dzīvi. Šobrīd mācos sadzirdēt savu ķermeni, tulkoju tā radītos simptomus un ar B.Helingera metodes palīdzību, pētu, ko tas vēlas pateikt ar “lieko svaru”, cauri paaudzēm. Apgūstu visnotaļ sarežģītās sajūtas, kuras rodas 32 gados uzmeklējot un iepazīstot savu tēvu. Ar vien vairāk darbojoties ar Ģimenes sistēmiskajiem sakārtojumiem un kopā ar mīļoto vīru audzinot mūsu meitu, kuģojot cauri vīrieša un sievietes kopā būšanai laulības dzīvē, sajūtu, cik ļoti, ļoti to ietekmē attiecības ar vecākiem un vecvecākiem un notikumi dzimtā. Cik ļoti tas ietekmē mūsu partnerattiecības, cik ļoti mēs ilgojamies pēc mīlestības, bet, kad tā mūs ir atradusi, mēs ļoti nopūlamies, lai to izpostītu, jo patiesībā nemaz neticam, ka drīkstam būt laimīgi.
Un tā no paaudzes paaudzē, mēs nododam šos “mantojumus”, līdz ķermenis un dzīve sāk signalīzēt caur tādiem simptomiem kā: krīze attiecībās, depresijās, notikumi kas atkārtojas no paaudzes paaudzē, scenāriji ,kas visu dzīvi iet pa rinķi, naudas trūkums, problēmas attiecības ar bērniem, darba jautājumi, dažādas slimības utt. Dzīve runā skaļi, lai mēs beidzot nonāktu kontaktā ar sevi, lai mēs sāktu redzēt un dzirdēt:
“Hei, var būt arī savādāk! Jāatrod iemesls, kāpēc ir šādi! Jāierauga, jāatzīst, jāpalaiž! Un tad iepazīstot patieso sevi, jāsajūt KO UN KĀ TAD PATIESĪBĀ vēlos ES. “
Priecāšos būt Klāt Esoša Tavos Kontakbrīžos.